Ņemot vērā to, ka šis ir tikai pirmais gads, kad varu sevi uzskatīt par pilntiesīgu Rīgas Satiksmes klientu, tad tikai šogad esmu guvis kaut kādu nelielu ieskatu pasaulē, kuru dēvē par “sabiedrisko transportu”. Nu lūk, un jo vairāk tiek pievērsta uzmanība apkārtējiem cilvēkiem, jo vairāk saproti, cik lieli frīki mums dzīvo apkārt, tā, piemēram, šodien vecītis, kuram bija aptuveni gadi 70 elpoja tā, ka likās – tulīt izlaidīs garu. Spriežot pēc tām biežajām, dziļajām un ne pārāk skanīgajām elpas vilcieniem, teiktu, ka viņš ir smēķētājs pa visam noteikti, jo no dioksīdiem un monoksīdiem un citīem sīdiem, kurus elpojam, neko tādu nevar dabūt. Kā arī kundze uz gadiem 60, kas nokrāsojusies tā, ka pilnīgi mierīgi Rīgas Cirkā varētu kandidēt uz klauna statusu. Izskatījās briesmīgāk par 15 gadīgām tīnēm, kuras uz sejas izklāj visu savas mammas kosmētiku, tikai lai izskatītos ļoti pieaugušas. Nemaz nerunājot par ne visai daiļajām meitenēm, kas cenšas flirtēt ar saviem greizajiem acu skatieniem, nemaz nerunājot nu jau par leģendāro bļaujošu vecenīti – muzikanti, kura ne tikai mūsu ausis priecē ar bērnu ksilofona muzicēšanas mākslu, bet arī ar lielisko reliģisko kakofoniju, kas veļas pār viņas muti. Un tā vēl un vēl, un vēl … Lai nu kā, ceru, ka šoreiz būs atsaucība mazliet lielākā kā pie pagājušā jautājuma, proti -

Kādus kadrus Tu satiec ikdienā vai varbūt tomēr ne tik ļoti ikdienā, pārvietojoties sabiedriskajā transportā?

Esmu joprojām sastopams ar čivināšanā jeb tviteri, arī tur vārds palicis nemainīgs.

Ahtung!!
Ņemot vērā to, cik daudz fotogrāfu man apkārt, kāds varbūt var piedāvāt kādu pavasarīgu bildi no sava arhīva, kuru varētu uzlikt kā fonu blogam? Izskatīšu, protams, visus variantus.
Protams, ja ir vēlme, droši varat likt atsauci bildes stūri ar savu vārdu.

Ceru uz atsaucību, paldies!

Citiem iesaku:
Coldplay – Sparks

Kā jums gājis pa šo laiku?

Šo laiku es nokristiīju par gada afterpārtiju, jo tieši tagad parasti tiek pārrunātas visas lietas, kas notikušas ši gada laikā – labās vai sliktās – tas ir gluži mazsvarīgi, jo tā ir itneresanta sajūta, kad izskrien vienam gadam cauri parastas sarunas laikā, tiek aprunāti mācību gada notikumi un pats galvenais pats gada afterpārtija galvenais notikums – kur tiks svinēts Jaunais Gads!?

Aktuālais jautājums
Kur svinēsi Jauno Gadu?

Neskatoties uz to, ka ārā ir nereāli auksts tā, ka mājās atnāc ar ledus kārtu uz sejas un oliņas starp kājām ir sarāvušas tik mazā čokurā, ka kādam no malas varētu likties, ka esi palicis bez paša svarīgākā orgāna, tomēr ir forši sēdēt naktī mājās, spēlēt datorspēles un klausīties, kā ārā svilpo vejš un snieg. Tikai šādos brīžos var saprast to patieso māju sajūtu. Gejiski, bet tiesa, to jūs nevarat noliegt.

Uhh, mūzika ir atklātas daži mazpazīstami projekti, ar kuriem labprāt padalītos, kā, piemēram, kārtējais  britu visai interesantais projekts ar nosaukumu Mumford and Sons un amerikāņu elektroniskās mūzikas pārstāvis BT . Iesaku visiem, kuriem nav slinkums meklēt kaut ko jaunu un kuriem jau sapņos rādās tās dziesmas, kuras pašlaik skan pleijlistē, UUUUUN gribas kaut ko nedaudz oriģinālāku kā parastie radio drillējamie gabali.

Lai nu kā, ziema ir atnākusi ar nelielām, bet patīkamām pārmaiņam manā dzīvē – sākot ar privāto dzīvi, beidzot ar skolas lietām. Skolā pēc trīs gadu pārtraukuma nav decembra sasprindzinājumi, jo, kā jau visiem zināms, stradiņi ir visčillīgākā vieta pasaulē. Manuprāt, pat vidusskolā nebija tik viegli, kas, protams, ne par ko labu neliecina, bet nu… Neko darīt.

Ehh, sporta halle nebūvējas, bet drīz, ļoti, ļoti drīz …

No sakuma jau laikam jāvēl visiem priecīgus svētkus un bla, bla. Tas viss ir štrunts, bet galvenais nestrīdieties ar saviem tuvajiem par sīkumiem un centieties tomēr varbūt kādā strīdā piekāpties, jo nevienam tagad nav viegli, ja vienīgi neesi kāda cūciska buržuja atvase …

Citiem iesaku:
Mumford and Sons – Awake my Soul
Mumford and Sons – The Little Lion Man
BT – The Internal Locus
BT – The Road To Lostwithiel

P.s. Tagad esmu arī twiterī atrodams. Ceru, kaut kad arī uzmeklēt fīču, kā to twiteri iemest te labajā vai kreisajā sānā.
Kilkuts

Lai jums veicas!

Sākot mācīties augstskolā, baidījos par to, kādi cilvēki man būs apkārt, baidījos, vai atradīšu kādu domubiedru. Protams, statistika priecē, jo pirms tam dzīvē tikai vienā vietā mani nepieņēma kā savējo, bet par to varbūt citreiz. Daudzi no maniem kursabiedriem jau tagad man ir tuvāki draugi, nekā cits to varētu izdarīt 3 mēnešu laikā, un liekas, ka nemaz nevajag tos gadus, lai iepazītu otru, bet tikko , guļot un skatoties griestos, rezumējot lēnām savā galvā piedzīvoto,  sapratu, ka laikam vajag gan…

Neskatoties uz to, ka man labu, patiešām labu draugu un pat tuvu cilvēku netrūkst, bija divi, kas man bija paši, paši tuvākie. Grūti tagad teikt, bet vislabāk būtu minēt Marta mēnesi, kad vēl šie cilvēki bija man līdzās ABI vienalicīgi. Abi mani saprata no pusvārda, zināja manus draugus, viens varbūt labāk, otrs ne tik labi, bet katrā ziņā, esmu piefiksējis, ka tieši viņi bija tie, kuriem es varētu stāstīt visu. Nav tā, ka es no kāda kaunos, bet šeit ir runa par elementāru saprašanos. Vienam no viņiem… Viņs par mani zināja nu patiešām, manuprāt, pilnīgi visu. Es viņam varēju uzrakstīt jebkurā brīdī jebko stulbu, kas man tajā brīdī iešaujas prātā, un viņs momentāli izkaukulēs, kas un kāpēc tika pateikts, jo mums ir tik daudz piedzīvojumi kopā bijuši un tas viss, tikai nieka divos gados. Otrs bija vēl tuvāks, daudz, daudz tuvāks, bet viņai vajadzēja krietni īsāku laiku, lai mani izprastu un saprastu, par ko gribu viņai kādā brīdī pastāstīt. Un ziniet, ja ir šādi divi cilvēki blakus, ticiet man, tik tiešām noticiet, nauda un viss pārējais – skola, attiecības ar apkārtējiem, krīze, kari vai kas ir saistīs ar materiālām lietām, kas mūs spēj darīt laimīgus -, liekas tik ļoti otršķirīgs, ka laikam vairāk nevar. Pirmajam personāžam laika gaitā parādījās draudzene. Es biju tik sasodīti laimīgs, nu tik laimīgs un priecīgs par viņu, jo pats aiz laimes nezināju, kur likties. Jā, varbūt arī viņu dēļ es 12. klasei tik viegli izslīdēju cauri, jo man bija, no kā smelties spēku tam visam. Es jutos kā visvarenākais cilvēks pasaulē. Bet viņš sāka pazust. Kontaktējāmies arvien retāk, nemaz nerunājot par tikšanās reizēm. Viņam parādījās citas itnereses un lietas, kas jādara, un es ļāvu viņam nozust no manas dzīves. Es biju palicis bez labākā drauga, un šo mēnešu laikā, es patiešām sapratu, ka labakie draugi tik tiešām nevar būt vairāki. Tāds var būt tikai viens, un tam pašam es ļavu aiziet, pats to nemaz neaptverdams. Laiks ritēja, neviens nedevām ziņu, un tā arī kontakts pazuda. Viņš rudenī aizbrauca uz Angliju mācīties un arī Ziemassvētkos, kad varbūt varētu saglabāt kaut kādas kontakta paliekas, izrunāt visu, kas bijis utt., mājās nebūs, jo gluži vienkārši, tās salas ir tik ļoti piebāztas ar mūsu tautiešiem, ka cilvēks netiek mājās.

Labi, es nezinu, kas man uznāca, bet es ar to samierinājos, jo man taču bija otrs cilvēks. Es nemaz nedomāju par viņu vairs, un es pats sev riebos, bet slēpu to. Man likās, ka kaut kas nav ar mani kārtībā, bet laiks jau uz vietas nestāv. Jūtu, ka kaut kas nav riktīgi, bet tik un tā turpinu būvēt simtiem tiltu uz nu jau vairs nesasniedzamo savstarpējo sapratni ar otru personāžu. Vasaras vidū, pašā, manuprā, karstākajā vasaras punktā, aizgāja arī viņa. Jā, es raudāju, es cīnījos, lai kaut ko saglābtu, es centos, bet man nesanāca… Es kratīju sirdi cilvēkiem, viņi mani balstīja, likās, ka viss būs kārtībā, bet nu man sāka pietrūkt patiešām īstā labākā drauga, kurš patiešām saprot gan mani, gan attiecīas, kas man ir. Un šonakt tas viss nāk uz ārā kā tāds smirdīģs vulkāna izvirdums Japānā…

Erkil un Mazā Luna, jūs man bijāt kā ģimenes locekļi, un laikam tieši tāpēc, ka es savā slimajā prātiņa to tā traktēju, nepadomājot, ka cilvēki nav monogāmi un viņiem vajag izmaiņas, es jums tik ļoti pieķēros un pat, jāatzīst, iemīlēju, bet zinu, ka man ir jāmeklē jauna dzīve, jauni labākie draugi, jaunas mīlestības… Pašlaik ir tāda sajūta, ka es būtu pamests uz vientuļas salas, tā, it kā man neviena cilvēka nebūtu apkārt. To sauc par vientulību. Man ir cilvēki apkārt, un paldies viņiem ,jo pateicoties viņiem es esmu tik tālu ticis, lai netraucētu jums abiem dzīvot, bet pašlaik liekas, ka tās sajūtas, kuras spējāt sniegt tikai jūs, nekad neatgriezīsies. Mani draugi, kas man ir tagad, man ir snieguši nenovērtējamu atbalstu, tāpēc lūdzu neņemiet ļaunā, bet… Aj, neieslīgšu detaļās, paši sapratīsiet pareizi, kā tas bija domāts, ja gribēsiet.

Un, Erkil, es ar tevi nerunāju, jo man gluži vienkārši ir kauns no sevis…

Es ceru, ka jūs mani neaizmirsīsiet, ceru, ka jums ir labi, un ceru, ka jūs mani pieminiet un turpmāk pieminēsiet ar labu vārdu.

Jau iepriekš atvainojos par banālo un emocionālo rakstu, bet tas varbūt man ļaus labāk iemigt un varbūt dzīvot tālāk…

Veiksmi!

Novērtējiet to, kas jums ir blakus.

Citiem iesaku:

Muse un Sigor Ros

Apšuciemu, Maritimu, EPP, Āgenskalnu, Klavieres un Apelsīnus.

Šad un tad vajag kādu asaru nopilināt par labajiem laikiem.

Jūsu Kārlis.

Ciao!

Kārtējā nakts ievilkusies, un tas, ka pašlaik dzeru jāņogu sulu un ēdu maizītes, liecina tikai par to, ka savu pakaļu no datorkrēsla vēl tik ātri prom nevilkšu, lai to varētu sasildī zem segas un domāt neķītras domas. Jā, kopš esmu viens, neprecēts un vispār brīvs, seksīgs vīrietis, es mēdzu aizdomāties par tādām lietām, par kurām nekad dzīvē pirms tam nebūtu iedomājies pat domāt. Bet par seksu vēl ne. Man tam jānobriest, un arī blogu par to pietiek, tāpēc pagaidām iztiksiet bez manām perversībām. Vienīgais, ko velētos pateikt – PUPAINāS SIEVIETES, I BI* MāT, TURIETIES TāLāK NO MAN PROFILA… Paldies!

Lai nu kā, izskatās, ka slimība nekur mani nav pametusi, bet svilpo pie auss, bet pēc tējas, kuru izdzēru raksta tapšanas laikā, jūtos nedaudz labāk, varbūt pat gatavs iet nosnausties… NOOOT!

Citiem iesaku:

Tool – Wings for Marie (pt.1), un var arī otro daļu – 10,000 Days (Wings Pt 2)

See-ya leita, you black aligeitaZZZZ

P.s. No mana bloga kodeksa tiek izsvītros vārds faking. Un jā, man bieži patīk angļu valodas vārdus rakstīt tā, kā tie izklausās, un vispār vārda saturā likt daudz Z burtus utt.

Joprojām sapņos šad un tad redzu cilvēkus, par kuriem es galīgi sapņot nevēlos. Žēl, ka to nespēj parastie mirstīgie kontrolēt, pa tik varens Imperators kā es (HA HA HA).

Galms palēnām krāj zelta monētas un bagātības sporta halles būvei. Cerams, ka drīz taps…

Citiem iesaku:

Silti saģērbties un pārciest pirmās nedēļas novembrī

Wuuuuhuuuu, ibim, apsveicu ar pirmo sniegu. (Turpinājumā visi krievu leksikas lamuvārdi, kurus zinu)

Citiem iesaku:

Let it snow – vienalga, kuru versiju!

Arlabunakti!

P.s. Es tikko ļoti novaldījos, lai nepārkāptu savu kodeksu – blogā nelamāties vai vismaz cenzēt.

Tiešām smieklīgi nedaudz palika no šī visa. Man gan liekas, ka mūzikas kanāli pēc 23 šo klipu pilnīgi mierīgi varētu rādīt. Ja ne mūzikas kanāli, tad erotiskie kanāli, iekļaujot savos “Kā nevajag taisīt Porno, ko patiešām arī kāds idiots dēve par porno!”, gan. Merilinu Mensonu jau neviens nestrostēja…

Katrā ziņā, ja nevarēšu aizmigt, tad painteresēšos par šiem jaunajiem revolucionāriem sīkāk.. Vai tiešām nav labāks veids, kā kļūt slaveniem?

Šovakar būs Moby vakars. Ja kāds tomēr ir izdomājis izlīst no alas un nekad par tadu nav dzirdējis, tad ieejiet www.last.fm un uzrakstiet. Vai arī atrodiet MySpace. Man ir pārak liels slinkums, lai tgd kko meklētu. Koncerts bija fantastisks. Tas bija tas, kas man pēc ilgiem laikiem bija vajadzīgs.

Citiem iesaku:

Moby – Why does my heart feel so bad

Pleijliste šodien mani luti ar tādiem izpildītājiem kā Gregor Samsa un Red Sparowes, bet daroties (lieki piebilst, ka bezjēdzīgi, bet meklēju katru mazāko iemeslu, lai nerakstītu to nolāpīto kopsavilkumu, jo vispār par to biju aizmirsis) internetā, windows media pleijeris izlēma man uzspēlēt tādu dziesmu kā šī -

http://www.youtube.com/watch?v=QjY1ASfHj04

Sen nebija dzirdēta šis lietuviešu meistardarbs. Lieliskai vakara noskaņai, manuprāt!

P.s. pati dziesma sākās tikai ar 32. sekundi.

Uhh, vakar tik’ bija dieniņa – skolā it kā viss ok, bet tad sākās…

Ejam uz pieturu, tūlīt jau atvadāmies, līdz pēkšņi paziņo, ka Vanšu tilts ir slēgts. Domājam, ka kkādā baigā avārija or smtnh, sākam spriest, kad uzzinam, ka vēsturē ieies atkal vēl viens eklērēdājs. Šis, redz, gribējis pabaudīt Rīgas panorāmu, un, viņaprāt, labākā vieta, kur varētu aplaimot savu, manuprāt, visai tizlo vēlmi, būtu tieši Vanšu tilts. Labi, varbūt tiešām čalim grūta dzīve un gribējās apdomāties, kā saka, sakārtot domas, un vienkārši paskatīties uz pilsētu, kurā dzīvo, bet, johaidī, vai tāpēc:

1. Jāsaceļ kājās visa pagasta policijas, glābšanas dienesta un ātrās palīdzīas spēki?

2. Pilnībā jāparalizē satiksme Rīgas ielās, kas atgādināja kaut kādu masu evakuāciju no pilsētas. Pietrūka vēl panika.

Pēc šīs ballītes centrā beidzot es pamanīju, ka Rīgā tiešam automašīnu ir palicis krietni mazāk. Nu neko, neesmu gan lasījis, kā tas viss beidzas, tikai to, ka viņs pats nokāpa lejā. Bet tur nav kaut kas ar prātiņu riktīgi, ja var nostāvēt, es atkārtošu, nostāvēt vairāk kā 5 stundas bez maz vai salā, lai pabaudītu skatu. Vienīgais apzīmējums, kas man nāk prātā ir idiots…

Pats interesantākais ir tas, ka šis bija tāds sava veida neapzināts sociāls pētījums – cik ātri viena muļķa dēļ var paralizēties visa galvaspilsētas satiksme. Šajā gadījumā apsveicami, ka viens cilvēks var radīt tādu haosu. Šeit pat pilnīgi prasā pēc komunisma režīma – ja kāds stulbenis kko tādu iedomājas, viņu norauj no kātiem snaiperis un viss, ikdienas dzīve turpinās.

Pēdējās dienās Latvijā vispār visādas jautrības notiek – šis gadījums, populārais pēdējā laika teiciens, kas jau kļuvis par tsava veida fenomenu kaut vai tikai tāpēc, ka, manuprāt, pārsita izcilo “Nasing Speshal” – “Aizver muti” un tā “Meteorīta lieta”. TĀDA ažiotāžu sacelt ir jāmāk, un es esmu pilnībā par šāda veida atrakcijām, jo vismaz dzīvē ieplūst kkāda dažādība, un, lai tas IeM iet ieskrieties, rupji sakot. Šajā sakarībā iedošu vienu, manuprāt, izcilu rakstu izlasīt. Labāks viedokļa izteikums no mūsu skatu punkta nebūtu iedomājams, vismaz, man šķiet, ka labāk būtu grūti uzrakstīt – http://www.draugiem.lv/friend/?openBlog=1&fid=91227&pid=5661613

Lūdzu, turpiniet šādas parādes, man tikai interesantāk dzīvot.

Nākamo gadījumu, manuprāt, vispār es atcerēšos visu savu dzīvi jau nu nē, bet ilgu laiku vēl gan.

Tā kā mana mamma ir aizbraukusi uz Ventspili, pie manis bija atnākuši daži kursa biedri un draugi. Vakars izskatīījās pagalam nevainīgs – dzeram savu dzērienus, smejamies, runājamies, taisam dāvanu Lindai utt. Nu nekas neliecina, ka kkas jocīgs varētu notikt līdz brīdim, kad visi sāka sajust deguma smaku… Trīs reizes gāju pārbaudīt, vai man virtuvē kaut kas nav aizmirsies, bet viss bija tīrs. Meitenes pierunāja, lai eju pie kaimiņiem un apjautājos, vai kaut kas nav noticies viņiem. Mani atturēja mans alkohola līmenis asinīs un vēlais laiks. Bet beigās apstaigāju tuvāko stāvu kaimiņus, bet viņi neko nezina un nejūt, līdz nonācām pie kaimiņa 6. stāvā, kurš tikai iznākot koridora sāka just smaku. Es viņu laikam biju pamodinājis tā, ka smaka vairs neļāva gulēt. Šis sāka staigāt pa kāpņutelpu, meklējot smakas avotu. Nonāca līdz durvīm, kas ir trešajā stāvā. Zvanās, zvanās, un durvis atvērās… Vienkāršis dūmu mākonis izveļas no dzīvokļa. Izskatījās, ka iemītniece izveļās no tā dzīvokļa, un arī smaidiņš sejā liecināja, ka vakar garšojis tīri normāli. Kaimiņš sāk prasīt, kas noticis. Komiskāku atbildi nevaru iedomāties – A u miņa tam kartoški… Tas bija viss, ko spēju saklausī, bet ar to man viss bija skaidrs. Secinājumus izdariet paši – kundzīt, varbūt vēlaties iepūst trubiņā?

Šodien vēl viens pasākums. Skolas laikā, es personīgi, neatļāvos ballēties pašā nedēļās vidū, turklāt divas dienas pēc kārtas. Neteikšu, kas tas ir baigi negatīvi.

Turieties, lai laba atlikusi nedēļā.

Citiem iesaku

Dub FX – Love Me or Not